Mulsinoši latviešu valodas vārdi

Latviešu valoda ir diezgan bagāta – ir ļoti daudz dažādu vārdu, arī tādi, kuri var apmulsināt arī valodas lietpratējus. Protams, lielāko daļu vārdu var aizstāt ar kādu sinonīmu vai arī vienkārši to pateikt savādāk. Taču ir diezgan muļķīgi visu laiku izvairīties no kāda vārda tikai tāpēc, ka nav īsti pārliecības par to kā to raksta. Vajag tikai vienreiz pārbaudīt pareizrakstību un tad gan jau varēs to atcerēties turpmākām reizēm. Arī pašam ir interesanti uzzināt un iemācīties kaut ko jaunu. Piemēram, viens no šādiem vārdiem ir kartīte (piemēram, apsveikuma kartīte), kuru daudzi raksta kā kartiņa. Īstenībā kartiņa ir nepareiza forma, jo vārds karte ir piektās deklinācijas lietvārds, no kura ir radīts vārds kartīte. Daudzi visticamāk nemaz neapzinās, ka šo vārdu raksta nepareizi. Protams, ir arī klasika – vārds atvilktne. Daudzi izlaiš burtu “t” un raksta – atvilkne, kas ir nepareizi, jo šis vārds ir radies no darbības vārda atvilkt. Izrunājot šo vārdu mēs nedzirdam šo “t” burtu, tāpēc arī visticamāk rodas šī kļūme. Arī ar vārdu želatīns cilvēkiem mēdz rasties problēmas. Bieži vien varam redzēt nepareizu vārdu – želantīns. Tad vēl tāda diezgan tipiska problēma ir vārdu rakstīšana kopā vai atsevišķi. Tas ir aktuāli tāda tipa vārdiem kā, piemēram, kaut kas, kaut kad, kaut kur utt. Daudzi šāda veida vārdus mēdz rakstīt kopā. Ja tā gadās vienreiz, tad varbūt tā vienkārši gadījās, taču, ja tas notiek regulāri, tad tam jāpievērš uzmanība. Arī diezgan populārs un bieži izmantots vārds treniņš tiek rakstīts nepareizi – tiek pielikts papildus burts “n” un rodas vārds trenniņš. Patiesībā ir vairāki vārdi, kuriem ir šāda tipa problēma, piemēram, numurs ir otrs populārākais vārds pēc treniņa, kur cilvēki visbiežāk kļūdās. Un kur tad bez aizkariem – daudzi nez kāpēc šo vārdu raksta citādāk – aizskari. Nav īsti skaidrs kāpēc daudzi vēlas pievienot to burtu “s” vietā, kur tas nav vajadzīgs. Arī ar vārdu alkohols bieži vien rodas problēmas. Cilvēki mēdz rakstīt – alkahols. Patiesībā, tad, kad šo vārdu izrunā, tad vairāk izklausās tā, kā tiek rakstīts tas nepareizais variants, taču ne vienmēr var rakstīt tā kā dzird. Lielākoties latviešu valodā vārdus raksta tieši tā kā dzird, taču dažreiz var būt kāds neliels izņēmums, vai arī šo vārdu kāds vienkārši izrunā nedaudz nepareizi vai neskaidri. Dažreiz cilvēki nepieliek vajadzīgo burtu, piemēram, raksta zin nevis zina (kā ir pareizi). Arī šajā gadījumā sarunvalodā bieži var dzirdēt šo te nepareizo formu. Vārds licence patiešām var sagādāt galvassāpes. Bieži varam redzēt dažādas versijas par šo vārdu, piemēram, licenze. Arī par vārdu šašliks esam redzējuši vai dzirdējuši dažādas variācijas par tēmu, kā, piemēram, šašļiks vai sašliks. Šo vārdu gan paši izmantojam ļoti bieži, kaut vai katru gadu Jāņos vai vispār vasaras sezonā. Par ēdienu runājot, arī rasols tiek rakstīts nepareizi – kā rosols. Šo te nepareizo versiju varam bieži redzēt dažādās ēstuvēs. Un folija, arī viens gana piņķerīgs vārds. Varam redzēt tādas versijas kā follija, follijs, folijs un citas. Šo vārdu nepareizi lieto arī runājot, turklāt, foliju daudzi lieto ikdienā, piemēram, pavāri vai citi cilvēki, kuri ikdienā gatavo. Principā pareizrakstība latviešu valodā pieklibo daudz vairāk nekā sarunvaloda.

Latviešu valodas vēsture

Latviešu valoda ir diezgan sarežģīta, un to nezina ļoti daudzi cilvēki. Īstenībā cilvēku skaits, kuri zina šo valodu ir ļoti niecīgs (ja salīdzina uz visas pasaules iedzīvotāju fona). Turklāt, arī mūsdienās jaunieši vairs nepievērš valodai tik lielu vērību kā agrāk. Sarunvalodā bieži tiek lietoti dažādi slengi no citām valodām, piemēram, angļu vai krievu. Viss liecina par to, ka pēc kāda laika latviešu valoda pat varētu izzust (protams, tas nebūs mūsu dzīves laikā). Lai to nepieļautu, ir jācenšas valoda kopt un arī ieinteresēt citus cilvēkus tās apgūšanā. Kas tad īsti ir latviešu valoda un kā tā radās? Visi gan jau esam dzirdējuši par valodu koku. Latviešu valoda ir viena no baltu valodām, un tā ir cēlusies no  indoeiropiešu valodu saimes. Kopā ar latviešu valodu šajā saimē ir arī, piemēram, lietuviešu, prūšu, galindu, jātvingu valodas. Jāpiemin arī tas fakts, ka pēdējās trīs nosauktās valodas ikdienā sastapt vairs neizdodas. Mūsdienās no šīs valodu saimes ir palikušas tikai divas valodas – latviešu un lietuviešu. Tāpēc ir svarīgi rūpēties par šīm pēdējām divām palikušajām baltu valodām. Tās ir pēdējās, kas uztur šo valodas koka zaru pie dzīvības. No pārējām valodu saimēm, latviešu valodai (un vispār baltu valodām) vistuvākās ir slāvu valodas, bet attālākās ir ģermāņu valodas. Baltu valodas no indoeiropiešu saimes atdalījās ļoti sen – jau ap 2000. gadu pirms mūsu ēras. Daudz vēlāk, pati latviešu valoda, kā nacionāla valoda, izveidojās pāris gadsimtus ilgā procesā, kad no četru baltu cilšu — kuršu, zemgaļu, latgaļu un sēļu — valodām izveidojās latviešu valoda kādu mēs to šodien zinām. Tas process aizsākās aptuveni 13. gadsimtā. Sākumā viss notika diezgan lēni, taču process paātrinājās 16. gs. līdz ar rakstu valodas pamatu izveidošanu, kā arī to izplatīšanu. Tas ir tikai normāli, ka valoda attīstās un izplatās daudz labāk, ja tā tiek pierakstīta. Tiek izdomāti dažādi likumi un noteikumi, kā būtu pareizāk jāraksta, tāpēc arī vairāk cilvēku iemācās valodu un var to nodot tālāk. Ja valoda ir tikai mutvārdos, tad tas notiek lēnāk, kā arī tādā veidā rodas daudz kļūdu, jo visai viegli var pārklausīties kādus vārdus. Pašos pirmsākumos latviešu rakstu valodas izveidotāji un pamatlicēji bija vācbaltiešu garīdznieki, nevis latvieši paši. Viņi izveidoja šo rakstu valodu tāpēc, lai pievērstu latviešus ticībai – ar rakstu valodu to izdarīt ir daudz vieglāk. Taču par latviešu valodu kā mūsdienu nācijas valodu varam sākt runāt tikai 20. gadsimtā. Latviešu valoda ir dzimtā valoda aptuveni 1,7 miljoniem cilvēku, pie tam, latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda Latvijā. Kā zināms, ir valstis, kurās ir vairākas valsts valodas, piemēram, Šveice, kur ir pat veselas 4 valsts valodas. Latviešu valodai ir trīs pamata dialekti (lībiskais, vidus un augšzemnieku), kurus var sīkāk iedalīt vēl arī atsevišķās izloksnēs. Latviešu literārās valodas pamatā ir viens no dialektiem – vidus dialekts. Savukārt latgaliešu rakstu valodas pamatā ir Latgales dienvidos runātās tā saucamās nesēliskās izloksnes. Tas izskaidro arī to kāpēc latviešu un latgaliešu valodas it kā ir līdzīgas, bet ne vienmēr var visu saprast – abas ir cēlušās no dažādām izloksnēm. Taču tas nemaina faktu, ka tās joprojām ir baltu valodu grupas valodas, kuras mēs ikdienā lietojam visā Latvijas teritorijā.

Latviešu mēles mežģi

Kā jau katrā valodā, arī latviešu valodā ir dažādi mēles mežģi. Tie parasti ir diezgan jautri un interesanti. Tos izmanto, piemēram, logopēdi, lai palīdzētu ar kādu skaņu vai burtu izrunu. Kā arī tie ir labs treniņš dažādiem aktieriem vai tv raidījumu vadītājiem, jo šie mēles mežģi palīdz skaidri izteikt sarežģītus vārdus. Un ir daudz tādu profesiju, kur ir jārunā pietiekami skaidri, lai visi spētu saprast un uztvert sakāmo. Viens no tādiem klasiskākiem un ne tik sarežģītiem mežģiem ir zviegtin zviedza zviedru zirgi Zvirgzdupītes ziemeļos. Protams, ikviens mēles mežģis nav sarežģīts, ja to lēni un vienkārši izlasa. Grūtības pakāpe pieaug, ja tas ir jāpasaka jau ātrāk – pat ātrāk nekā tu normāli runātu. Pats grūtākais ir tad, kad šis teikums jāpasaka ne tikai ātri, bet arī jāatkārto vairākas reizes. Ar katru nākamo reizi kļūdu skaits var pieaugt, tāpēc ir ļoti jākoncentrējas, lai visu pateiktu pareizi. Vēl viens daudziem zināms mežģis – vienā vēsā vasaras vakarā viens vecs vācu vīrs veda veselu vezumu vārītu vēžu. Arī šis mežģis nešķiet pārāk sarežģīts. Taču ir cilvēki, kuriem ir grūtības izrunāt kādu konkrētu skaņu. Šis mežģis būs īpaši grūts tiem, kuriem ir problēmas ar burta “v” izrunu. Tāpēc arī šie teikumi ir tik dažādi – tie koncentrējas uz dažādām skaņām, tāpēc logopēdi var katram individuāli piemeklēt labākos un noderīgākos mēles mežģus – lai tie palīdzētu tieši ar konkrēto problēmu. Mēles mežģis, kur uzsvars tiek likts uz burtu “s” – vesels simts sīku siseņu slstot sausos salmos sisina. Arī skaņas “k”, “l” un “r” var sagādāt problēmas, tāpēc ir šāds mēlez mežģis – Kārlis Klārai krelles deva. Klāra Kārlim klarneti. Klāra glazē Klāras krelles. Klāras krelles Klāras kārbā. Šis mežģis varētu sagādāt grūtības ikvienam, jo šīs skaņas kopā ir īpaši piņķerīgas un var gadīties pateikt ko nepareizu. Būtībā jo vairāk trenēsies ar šādiem mežģiem, jo skaidrāk sāksi runāt – tas ir viens no veidiem, kā aktieri mācās runāt. Patiesībā tas var noderēt ne tikai aktieriem, bet arī citiem cilvēkiem ikdienā. Arī sarunājoties ar draugiem vai kolēģiem ir patīkami, ja visi saprot ko saki un visu laiku nepārprasa. Kā arī pretēji – ja kāds nerunā pietiekami skaidri, tad ir nogurdinoši visu laiku pārjautāt, ko viņš ir teicis. Protams, ja ilgi pazīst šo cilvēku, tad pierod pie tā runas veida un var skaidri saprast, ko viņš saka. Taču vieglāk jebkurā gadījumā būs tad, ja runāsim skaidri un saprotami. Turklāt, lai to panāktu nav nepieciešams doties pie speciālista – to var darīt mājās, kad neviens cits to neredz. Vienkārši ik pa laikam nedaudz jāpatrenējas un skaļi jāizrunā dažādi mēles mežģi. Vairāk un biežāk jāatkārto tieši tie, kuri neizdodas tik labi. Pēc kāda laiciņa runa noteikti kļūs skaidrāka. Cik ātri tas būs protams ir atkarīgs no tā cik lielas runas problēmas ir, kā arī no tā cik bieži izruna tiks trenēta. Vēl viens klasisks mežģis, kuru noteikti daudzi ir pamēģinājuši – šis žagaru saišķis nav mans žagaru saišķis. Ar šāda tipa līdzskaņiem mēdz būt vislielākās problēmas, tāpēc šis ir ļoti labs teikums, kuru patrenēt. Mēles mežģus var izmantot arī kā jautru izklaidi kādā ballītē – cik reizes katrs var pateikt kādu mežģi pirms kļūdās.

Ka un kad lietošana

Latviešu valoda nav pārāk viegla. It īpaši gramatika. Jā, ne visiem arī valodas padodas, taču ir tādas lietas, kuras tomēr būtu jāievēro. Viena lieta ir salikt pareizi vai nepareizi komatus, taču vārdu jaukšana jau ir kas pavisam cits. Teorētiski viens lieks komats vai iztrūkstošs komats neko daudz nemaina, taču nepareizu vārdu lietošana ne tikai apgrūtina komunikāciju (jo var rasties pārpratumi vai arī var nesaprast, ko otrs saka), bet arī ir ļoti kaitinoša īpašība. Protams, ja latviešu valoda nav tava dzimtā valoda, tad vēl ir pieļaujama kāda kļūdiņa – nekas traks. Taču, ja tā ir tava dzimtā valoda, tad tomēr būtu labi, ja runātu (vēlams arī rakstītu) pareizi. Katram cilvēkam ir vismaz viena dzimtā valoda, tāpēc ir tikai loģiski, ka savu dzimto valodu cilvēki pārzina perfekti (vai tuvu tam). Ja pats savu dzimto valodu labi nezini, tad nevar arī gribēt (un sagaidīt), ka citi to iemācīsies labi vai perfekti. Varbūt daudziem cilvēkiem par tādām lietām ir vienalga, taču tā nevajadzētu būt. Ja paklausās kā cilvēki apkārt runā, tad var dzirdēt tīrās šausmas. Bieži vien tieši sliktu valodu var dzirdēt no jauniem cilvēkiem – nepareizs valodas lietojums, kā arī ļoti daudz dažādu slengu un barbarismu. Brīžiem rodas sajūta, ka latviešu valoda diezgan strauji sāk izzust. Iespējams jaunā paaudze nepievērš tam uzmanību, negrib to mācīties vai arī vienkārši pareizi runāt nav “stilīgi”. Viena no pēdējā laika populārākajām un biežāk dzirdētajām problēmām ir vārdu “ka” un “kad” nepareiza lietošana. Patiesībā šāda problēma ir parādījusies tikai dažos pēdējos gados. Vēl pirms kādiem 10 gadiem nekādu šāda tipa problēmu nebija. Var jau būt, ka kaut kur bija un bija cilvēki, kuri šos vārdus vai nu jauca vai nu nemācēja pareizi pielietot, taču tādu nebija daudz. Šobrīd tādu cilvēku ir ļoti daudz, un mēs viņus varam dzirdēt visur apkārt – gan televīzijā, gan uz ielas, gan darbā, iespējams, pat savās mājās. No vienas puses it kā būtu neērti to aizrādīt un mācīt kādu (atkarīgs gan no cilvēka), jo daudzi var vienkārši apvainoties, ka viņiem aizrāda par tāda veida kļūdām. Nevienam arī nepatīk tie cilvēki, kuri visu laiku labo to, kā tu runā. Būtībā šie abi vārdi ir diezgan līdzīgi (varbūt tāpēc arī ir izveidojusies šī kļūda), taču to nozīme ļoti būtiski atšķiras. Ir gadījumi, kad teikumā der abi šie vārdi, taču teikumu nozīme būs atšķirīga. Vārdam “kad” vienmēr ir kaut kāds sakars ar laiku, diezgan reti ir arī kāda cita nozīme, lai gan dažādu nianšu ir daudz un var gadīties kāds īpaši piņķerīgs teikums. Savukārt vārdam “ka” nav laika nozīmes, tas norāda tikai uz kādu attieksmi. Tātad, kā jau iepriekš minēts, abiem vārdiem ir ļoti atšķirīgas nozīmes. Protams, it kā jau esam pieraduši, ka cilvēki šos vārdus lieto nepareizi, tāpēc arī saprotam, ko viņi ar savu sakāmo vēlas pateikt. Taču varbūt kaut kādā veidā būtu jāpiemin tiem, kuri šos vārdus jauc, ka kaut kas īsti nav pareizi. Jāatrod pareizā pieeja konkrētam cilvēkam, jo šāda veida kļūdas tikai bojā valodu. Jo vairāk cilvēku runā nepareizi, jo vairāk tādu cilvēku parādās. Piemēram, kāds dzird, ka tv kāds tā runā, tāpēc padomās, ka tā arī ir pareizi.

Izplatītākās latviešu valodas kļūdas

Latviešu valoda ir šīs valsts oficiālā valoda. To ikdienā lieto ļoti daudz cilvēku visā Latvijā, taču arvien vairāk sastopamies ar dažādām latviešu valodas kļūdām. Šobrīd pievērsīsimies tieši tām kļūdām, kuras ir sarunvalodā. Rakstveida kļūdas jau ir pavisam cits stāsts. Ir daudzi cilvēki, kuri it kā šādiem “sīkumiem” nemaz nepievērš uzmanību – galvenais jau lai saprot, ko es gribu ar to pateikt. Patiesībā jau runāt pareizi ir ļoti svarīgi, jo tikai tā būs patiešām skaidrs, ko vēlies pateikt. Ja latviešu valoda nav dzimtā valoda, tad vēl kļūdiņas ir pieļaujamas, taču pretējā gadījumā no tām vajadzētu izvairīties. Jā, visiem šad tad gadās pa kādai kļūdiņai, gadās pārteikties vai kaut kā neveikli izteikties, taču jācenšas runāt (un rakstīt) pēc iespējas labāk un pareizāk. Ja mēs tam visi ikdienā pievērsīsim vairāk uzmanības, tad arī vispārīgais latviešu valodas zināšanu līmenis uzlabosies – cilvēki apkārt dzird kā runā pārējie cilvēki un tā arī kļūdas tiek pārņemtas. Ja latviešu valodu lietotu pareizi, tad būtu līdzīgi – cilvēki vairāk sāktu runāt pareizi, jo pareizo valodu dzirdētu sev apkārt. Kļūdas var būt dažādas, taču ir vairākas tādas, kuras ir diezgan izplatītas un ir liela problēma daudziem cilvēkiem. Bieži vien cilvēki jauc saikļus “vai” un “jeb”. To atšķirība gan ir ļoti elementāra – “vai” lieto runājot par dažādām lietām, taču “jeb” lieto tad, kad runā par sinonīmiem. Protams, arī viena no šī brīža (un vispār pēdējā laika) kļūdām ir nepareiza “ka” un “kad” lietošana. Šo kļūdu mēs varam dzirdēt katru dienu visapkārt. Patiesībā šī kļūda ir ļoti pamanāma un uzkrītoša un ir uzreiz skadrs brīdis, ja cilvēks nepareizi lieto šos vārdus. Tas ļoti izlec no kopējā konteksta. Bieži vien cilvēki jauc arī vārdus “pa” un “par”. Labi, šajā gadījumā tas vēl ir saprotams, jo abi vārdi patiešām šķiet ļoti līdzīgi. Mēdz būt arī tādi sarežģītāki teikumi, kuros ir diezgan grūti saprast, kurš no šiem vārdiem ir tas piemērotākais. Turklāt bieži vien šādu kļūdu pat nevar pamanīt – būtībā ļoti nekaitīga un nemanāma kļūda. Vēl viena nu jau daudzus gadus pamanāma kļūda ir vārda “pašreiz” nepareiza lietošana – daudzi šī vārda vietā lieto nepareizu vārdu (tādu, kas nemaz nav) – “patreiz”. Šī kļūda pastāv jau ilgi, nu jau vairāk kā 15 gadus. Cilvēki šo vārdu lieto nepareizi jau tik ilgi, ka daudzi jau ir aizmirsuši vai arī nemaz nezina, ka tāda vārda “patreiz” nemaz nav. Nez kāpēc cilvēkiem tieši tā nepareizā versija simpatizē vairāk – tāpēc arī to tā vairāk izmanto. Ļoti tipiska ir kļūda, kad cilvēki saka nevis “runa ir”, bet gan “runa iet”. Otrais variants ir nepareizs, jo runa neiet, jo tai taču nav kājas. Patiesībā šī ir gana izplatīta kļūda, kuru tomēr ir diezgan viegli novērst. Arī ar vārda “dēļ” novietojumu cilvēkiem rodas problēmas. Daudzi grib šo vārdu likt priekšā, kaut gan īstenībā tas ir jāliek aizmugurē. Piemēram, pareizi būtu “tevis dēļ”, nevis “dēļ tevis”. Šāda kļūda radusies krievu valodas dēļ – tulkojot vārds vārdā, jo krievu valodā ir tieši pretējs novietojums. Protams, ir vēl daudz citu kļūdu, taču tādas ir gandrīz katram 3 cilvēkam. It īpaši jaunākiem cilvēkiem, tāpēc jācenšas runāt pareizi, lai arī apkārtējie vairāk runātu pareizi.