Latviešu valodas vēsture

Latviešu valoda ir diezgan sarežģīta, un to nezina ļoti daudzi cilvēki. Īstenībā cilvēku skaits, kuri zina šo valodu ir ļoti niecīgs (ja salīdzina uz visas pasaules iedzīvotāju fona). Turklāt, arī mūsdienās jaunieši vairs nepievērš valodai tik lielu vērību kā agrāk. Sarunvalodā bieži tiek lietoti dažādi slengi no citām valodām, piemēram, angļu vai krievu. Viss liecina par to, ka pēc kāda laika latviešu valoda pat varētu izzust (protams, tas nebūs mūsu dzīves laikā). Lai to nepieļautu, ir jācenšas valoda kopt un arī ieinteresēt citus cilvēkus tās apgūšanā. Kas tad īsti ir latviešu valoda un kā tā radās? Visi gan jau esam dzirdējuši par valodu koku. Latviešu valoda ir viena no baltu valodām, un tā ir cēlusies no  indoeiropiešu valodu saimes. Kopā ar latviešu valodu šajā saimē ir arī, piemēram, lietuviešu, prūšu, galindu, jātvingu valodas. Jāpiemin arī tas fakts, ka pēdējās trīs nosauktās valodas ikdienā sastapt vairs neizdodas. Mūsdienās no šīs valodu saimes ir palikušas tikai divas valodas – latviešu un lietuviešu. Tāpēc ir svarīgi rūpēties par šīm pēdējām divām palikušajām baltu valodām. Tās ir pēdējās, kas uztur šo valodas koka zaru pie dzīvības. No pārējām valodu saimēm, latviešu valodai (un vispār baltu valodām) vistuvākās ir slāvu valodas, bet attālākās ir ģermāņu valodas. Baltu valodas no indoeiropiešu saimes atdalījās ļoti sen – jau ap 2000. gadu pirms mūsu ēras. Daudz vēlāk, pati latviešu valoda, kā nacionāla valoda, izveidojās pāris gadsimtus ilgā procesā, kad no četru baltu cilšu — kuršu, zemgaļu, latgaļu un sēļu — valodām izveidojās latviešu valoda kādu mēs to šodien zinām. Tas process aizsākās aptuveni 13. gadsimtā. Sākumā viss notika diezgan lēni, taču process paātrinājās 16. gs. līdz ar rakstu valodas pamatu izveidošanu, kā arī to izplatīšanu. Tas ir tikai normāli, ka valoda attīstās un izplatās daudz labāk, ja tā tiek pierakstīta. Tiek izdomāti dažādi likumi un noteikumi, kā būtu pareizāk jāraksta, tāpēc arī vairāk cilvēku iemācās valodu un var to nodot tālāk. Ja valoda ir tikai mutvārdos, tad tas notiek lēnāk, kā arī tādā veidā rodas daudz kļūdu, jo visai viegli var pārklausīties kādus vārdus. Pašos pirmsākumos latviešu rakstu valodas izveidotāji un pamatlicēji bija vācbaltiešu garīdznieki, nevis latvieši paši. Viņi izveidoja šo rakstu valodu tāpēc, lai pievērstu latviešus ticībai – ar rakstu valodu to izdarīt ir daudz vieglāk. Taču par latviešu valodu kā mūsdienu nācijas valodu varam sākt runāt tikai 20. gadsimtā. Latviešu valoda ir dzimtā valoda aptuveni 1,7 miljoniem cilvēku, pie tam, latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda Latvijā. Kā zināms, ir valstis, kurās ir vairākas valsts valodas, piemēram, Šveice, kur ir pat veselas 4 valsts valodas. Latviešu valodai ir trīs pamata dialekti (lībiskais, vidus un augšzemnieku), kurus var sīkāk iedalīt vēl arī atsevišķās izloksnēs. Latviešu literārās valodas pamatā ir viens no dialektiem – vidus dialekts. Savukārt latgaliešu rakstu valodas pamatā ir Latgales dienvidos runātās tā saucamās nesēliskās izloksnes. Tas izskaidro arī to kāpēc latviešu un latgaliešu valodas it kā ir līdzīgas, bet ne vienmēr var visu saprast – abas ir cēlušās no dažādām izloksnēm. Taču tas nemaina faktu, ka tās joprojām ir baltu valodu grupas valodas, kuras mēs ikdienā lietojam visā Latvijas teritorijā.